Svētku – var vai nevar būt par daudz?
Palielināt attēluCik redzu vaļā vērtas mutes, tik dzirdu, ka nevar. Cik presē lasu apjūsmīgus rakstus, tik izlasu, ka nevar. Un svētki nāk no malu malām mūsos kā tukšā un nepiepildītā vietā. Vēl jau tie, ar naglotiem zābakiem iebridušie, īsti nav aizgājuši, bet ... svētku taču nevar būt par daudz...
It kā virspusēji lūkojot, varbūt nevar ar, tomēr svētku būšana nav tik nevainīga, cik lūkojas, jo katri svētki pārstāv zināmu ideoloģiju. Vēl pirmatnējā kopienā – ģintī – dažādi rituāli raksturoja cilts ētisko saturu, tās vienotību. Attīstoties sabiedriskām formācijām, šie rituāli pārauga jaunā kvalitātē – svētkos, bet valsts vienmēr ir bijusi tā, kas svētkus sankcionējusi vai ne. Pat kristietība bija labs ierocis, lai izskaustu tautu mentālo apziņu, kultus, kas citiem vārdiem tiek nodēvēti par pagānismu.
Mūsu tauta ir bijusi neparasti imūna pret šīm svešajām tradīcijām. Pat tautasdziesmas pēc savām pazīmēm ir dziļi pagāniskas, bet vispilnīgāk raksturo mūsu ētiskās saknes. Un vēl. Ko steidzamības kārtā Latvijā realizēja padomju okupācijas režīms? Aizliedza mūsu svētkus un pasludināja savējos. Pat nevainīgais 8.marts mazāk pārstāv sievišķību, bet gan proletāriski starptautisko internacionālismu.
Šodienas globalizācija un komercializācija ienāk Latvijā ar savu svētku mundieri. Ķirbji ērmojas Helovīnnaktī, pateicas Pateicības dienā, pat Amerikas neatkarības diena tiek atzīmēta ar vērienu. Tomēr kronis visam – Valentīndiena. Nē, nu sviniet, ja savu jutekliskumu šajā dienā apzinieties viskvēlāk, tikai šaubos, vai Jāņunakts papardzieds jums vairs uzziedēs, jo arī ar šiem svētkiem notiek apziņas pārprogrammēšanās no latviskās telpas pasaules telpas virzienā. Skumjākais, ka šo globālsvētkošanos atbalsta ne tikai krogi, bet arī daudzas kultūras iestādes, kas mūsu kultūras pamatmērķi – nacionālās identitātes saglabāšanu – tulko visai savdabīgi. Par budžeta līdzekļiem tiek rīkoti bezsatura ”baļļuki”, kuru rezultātā ne tikai tiek notriekta nodokļu maksātāju naudiņa, bet arī top aizduļķotas smadzenes. Varētu šo tēmu komentēt izvērstāk, taču aicināšu vien lasītāju padomāt, kas sekmēja tautas pašsaglabāšanos padomju okupācijas laikā. Tas bija mūsu kultūrkonservatīvisms, kas, apejot legalitātes, pastāvēja tautas apziņā ... un tad nu sakiet, ka svētku nevar būt par daudz!
2009. gada 14. februārī, 18:23, Viedokļi un intervijas
Gunvaldis T.
Jaunākie komentāri
Un kā ta tur bija ar to - pastāvēs tas kurš mainīsies. Ar konservatīvismu ar nevajag pārspīlēt. Man tie svešie svētki ar nevisai iet pie sirds, bet netaisos arī citiem liegt tos svinēt. Ja nu vienīgi helovīns mani ļoti tracina, saldumu man mājās gandrīz nekad nav un kad tādi riebīgāki sīkie apmētā māju ar olām parauj dusmas, bet citādi miermīlīgus svešu valstu svētkus lai jau svin kas grib.
Atceries - 2009. gada 24. februāris = Pankūku Diena! pričom tur svētki un tautas pašsaglabāšanās? gribi - svini, gribi - nesvini. kas var būt vēl vienkāršāk. es piemērsam nekādu helovīnu nekad neesmu svinējis un nekad nesvinēšu, jo man ir labākas lietas darāmas kā grebt ķirbjus un diedelēt kaimiņiem saldumus. nopērc niknu suni, ja negribi lai tev uzbāžās palagos aptinušies retardi. vari arī nokrāsot seju zaļu un pamēģināt nozagt ziemassvētkus :D.